Oda bailēm

Man ir bail. Bail pievilt, bail neatbilst priekšstatam, kas manis pašas vai citu radīts, bail izrādīties dumjākai kā otram varētu šķist pieņemami, bail neiekļauties termiņos, bail atbildēt uz telefona zvaniem, bail vērt vaļā eds sistēmu, bail būt bezatbildīgai, bail uzrakstīt vāju darbu, bail lasīt recenzijas un komentārus, bail, ka kāds pamanīs to sasodīto uzirušo caurumu zeķbiksē, bail veikalā apgāzt ko plīstošu, bail autostāvvietā saskrāpēt svešu mašīnu, bail sasvīst tā, ka citi to uzodīs, bail zvanīt ģimenes ārstam, bail rādīt attieksmi, bail lasīt e-pastus un ziņas no cilvēkiem, kuriem jūtos ko palikusi parādā. Man ir bail izgāzt projektus, kuros esmu iesaistīta, bail atteikties, bail aizvainot, bail vērt vaļā baltu lapu, lai rakstītu darbu, kuru neesmu gatava vēl rakstīt, bail satikt skolēnus vai studentus un viņus neaizraut. Man ir bail nevarēt atbildēt uz jautājumiem uzreiz, bail būt sliktai mammai, bail būt garlaicīgai sievai un sūdīgai meitai, bezjēdzīgai kolēģei un čābīgai draudzenei, bail palikt bez naudas, bail paprasīt lielāku honorāru, bail no svešiem cilvēkiem, kas glumi lūr. Man ir bail atzīt, ka man kaut kas nesanāk, ka man kaut kas ir par grūtu vai sarežģītu, bail padoties, bail stāstīt, ka man reiz uzbruka, jo gāju pa pārāk tumšu un nomaļu ielu, bail iebilst, ka neesmu pie tā vainīga, jo es drīkstu iet pa kuru ielu vien gribu. Man ir bail piedzerties vairāk kā būtu pieņemami un sastrādāt muļķības, bail izskatīties pārāk bērnišķīgai, bail nokrist, kad uzvelku augstpapēžu kurpes, vai vēl trakāk - nokrist vienkārši tāpat. Man ir bail raudāt otra klātbūtnē un aizrādīt, ja kāds ir pāršāvis pār strīpu ar savu viedokli par kaut ko man sensitīvu, bail atzīties, ka ļoti daudz kas man šķiet mazsvarīgs, lai neteiktu, ka bezjēdzīgs. Man ir bail apšaubīt to, kas vispārpieņemts kā kaut kas labs un vērtīgs, bail būt pārāk lētticīgai, bail nepatikt, bail zaudēt uzticību, bail dzirdēt gan pamatotus, gan nepamatotus pārmetumus, bail nodarīt pāri, bail tikt pamestai, bail apjēgt, ka esmu kļuvusi pārāk ciniska, bail pateikt, ka esmu nogurusi, bail visu turpmāko dzīvi būt un palikt tik nogurušai no bailēm, cik nogurusi no tām esmu šodien. Bail aizrīties un nosmakt. Bail uzrunāt skolotājus un pedagogus, un vienkārši ļoti daudz cilvēku uz "tu". Un pa vidu šim visam mēs turam uz pjedestāla priekšstatu, ka viss, protams, ir vislabākajā kārtībā ar mūsu sabiedrību. What a fuck, nu? Tā vien gribētos bailēm pieteikt boikotu. Bet jau doma vien par to uzsit baiļu sajūtu.